3. paaudzes Camaro tāpat kā Firebird ir pirmais modelis, kuram netika uzstādīts priekšējais pusrāmis un aizmugurē netika uzstādītas atsperlāgas. Šim modelim priekša tiek balstīta uz jauna dizaina MacPherson glāžu atbalsta sistēmu un aizmugurējais tilts tika turēts vietā ar garu griezes stieni (torque arm) un atsperēm. Šīs paaudzes modeļi bija arī pirmie, kurus aprīkoja ar rūpnīcas degvielas iešprices sistēmu, 4-pakāpju automātisko vai 5-pakāpju manuālo kārbu, 4 cilindru dzinējiem, 16″ diskiem and hečbeka tipa virsbūvi. 1982. gada Camaro izcēlās ar to, ka kopš 1967. gada, tas tik tiešām bija ar jaunu dizainu, vieglāks un krietni mazāka izmēra.
Tomēr ar izmēra samazināšanos, saruka arī dzinēju klāsts un jauda. Bāzes sport coupe modelis standartā tika aprīkots ar letarģisku GM 2.5l četrinieku dzinēju jeb “Iron Duke”, kas spēja attīstīt nieka 90 hp, ar iespēju iegādāties nedaudz jaudīgāku 112 hp 2.8l V6 (Berlinetta standarta dzinējs) vai 4 kameru 5.0l (305 cu in) small-block V8 dzinēju, kas spēja attīstīt 145 hp. Šis V8 dzinējs bija standarta komplektācijā Z/28 modelim. Klientiem bija iespēja iegādāties arī “jaudīgo” Z/28 “Cross-Fire Injection” (iešprice notika pie ieplūdes vārsta) dzinēja versiju, kas spēja attīstīt 165 hp. Šo karburatora V8 versiju varēja sajūgt ar 3-pakāpju automātisko vai 4-pakāpju manuālo kārbu, kamēr iešprices versiju piedāvāja tikai ar automātisko kārbu.
1982. gadā Camaro atkal uzņēma apgriezienus Indianapolis 500 sacensībās ar slavenajām sudraboti zilajām replikām, kas tiek uzskatītas par visspilgtākajām mašīnām no ’82 modeļiem. Tomēr T-top Z/28, kas uzņēma apgriezienus Piemiņas dienas klasikas klasē bija aprīkots ar 350 (5.7l) V8 priekš motivācijas, kas gan nebija pieejama ikdienas lietotājiem.
1983. gads turpinājās bez lielām vizuālajām izmaiņām. Tomēr Z/28 ieguva jaunu dvēseli ar papildus opcijā esošo “L69” dzinēju. Ar Corvette specifikācijām atbilstošu sadales vārpstu, izmainītu izplūdes sistēmu un veselīgāku 4 kameru karburatoru, 5.0l L69 “H.O.” V8 spēja attīstīt 190 hp un varēja būt sajūgts ar jauno 5-pakāpju manuālo kārbu.
1984. gads atkal nāca ar tehniskajām izmaiņām – tika uzlabots L69 Z/28 modeļiem (nomira Cross-Fire ieplūdes dzinējs) un parādījās jauna automātiskā kārba “700R4”. Tā kā tajos gados viss, kas bija digitāls bija unikāls un pieprasīts, Berlinetta iemirdzējās ar jaunu digitālo instrumentu paneli un pie griestiem piestiprinātu konsoli. Iespējams, ka instrumentu panelis un konsole pie griestiem cilvēkus piesaistīja vairāk, kā standarta V6 dzinējs.
1985. gads nāca ar lielu lēcienu veiktspējas ziņā – GM iepazīstināja ar jauno IROC-Z versiju, kas bija nosaukta par godu International Race of Champions sacensībām, kurās piedalījās Camaro. IROC bija aprīkots ar lieliem 16″ 5 staru diskiem un unikālu vizuālo izskatu. Joprojām bija pieejamas 5.0l small-block V8 dzinēju versijas, bet lielais lēciens bija ar TPI (Tuned Port Injection) pielāgošanu šim pašam dzinējam, kas tagad spēja attīstīt 215 hp. Tomēr šī dzinēja versija standartā bija pieejama tikai ar 4-pakāpju automātisko kārbu jebkurā no Camaro modeļiem.
Sport coupe un Berlinetta šajā gadā nepiedzīvoja nekādas vizuālās izmaiņas. Vienīgās nelielās izmaiņas piedzīvoja 2.8l V6, kas ieguva vairāk elpas un spēja attīstīt 135hp pateicoties jaunai degvielas iešprices sistēmai.
’86 Camaro modeļi bija viegli pamanāmi un atšķirami no citu gadu modeļiem, jo tiem bija izveidoti dīvaina paskata izbīdījumi uz bagāžnieka augšdaļas. Tās nebija ventilācijas lūkas, bet gan paaugstinājums priekš 3. bremžu lampas, ko bija nepieciešams ieviest, lai mašīna atbilstu likumdošanai. Vēl bez trešā “stopiņa” tika izveidota jauna izplūdes sistēma ne Z/28 modeļiem un pielietota jauna krāsošanas sistēma – pamatslānis/virsslānis (basecoat/clearcoat).
1987. gads nāca ar pozitīvām skaņām – Camaro atgriezās ar 5.7l V8 (350 cu in) dzinēju, kuru iekļāva IROC-Z modeļos, kā papildus opciju. Dzinējs bija aprīkots ar TPI ieplūdi, kas šim 5.7l dzinējam ļāva attīstīt vilinošus 225 hp, kas bija pats augstākais jaudas rādītājs pēdējos 13 gados, kā arī sniedza patīkamāku vadāmību. Un, lai arī šī versija bija pieejama tikai ar automātisko kārbu, TPI 5.0l dzinēju varēja beidzot sajūgt ar 5-pakāpju manuālo kārbu jau no rūpnīcas.
Vienlīdz lieliskas ziņas bija arī, ka kopš 1969. gada atkal ir pieejams kabriolets un 4 cilindru dzinēja nosūtīšana uz citiem medību laukiem auto kapsētā. H.O. 5.0l V8 arī tika aizstāts ar jaunu 5.0l V8 karburatora dzinēju priekš Z/28 modeļiem, kas spēja attīstīt 165 hp. Berlinetta modeļus aizstāja ar LT pakas modeļiem. Kā arī visiem Camaro, kam tika uzstādīti spoileri tika novākts 3. stopiņa paaugstinājums bagāžnieka virspusē, to iemontējot spoilerī.
1988. gadā visiem Camaro aizmugurējais spoileris ar tajā iebūvēto bremžu gaismu bija kā standarta aprīkojums, jo GM saprata, ka to ir izdarīt vienkāršāk un lētāk. Chevy bija beidzot nostiprinājis IROC nosaukumu un tāpēc visi Camaro ar lielajām jaudām tika pārdēvēti par IROC modeļiem. Tajā pašā laikā bāzes modeļiem piešķīra 15″ 5 staru Z/28 diskus, kā arī sliekšņus. Kā opcija tika piedāvāta Z/28 5.0l V8 dzinējs priekš sport coupe modeļiem, kas bija aprīkoti ar degvielas iesmidzināšanu ieplūdes kolektorā, kas palielināja jaudu līdz 170hp.
Retākais un intriģējošākais no visiem ’88 Camaro modeļiem bija 1LE sacensību paka, kas bija kā papildus opcija IROOC modeļiem gan 5.0.l, gan 5.7l TIP dzinējiem. Aprīkojumā ietilpa liela izmēra disku bremzes, alumīnija kardāns un labi sapakota piekare. 1LE bija būvēts, lai uzvarētu auto izstādēs kategorijā – standarta sacīkšu auto.
1989. gads nāca ar gandrīz augšāmcēlušos “mironi” t.i., pierādot to, ka ne visi nosaukumi, kas ir norakstīti ir norakstīti – Camaro atdzima RS modelis, tomēr tas nebija tas pats vecais Rally Sport. Šis RS modelis līdzinājās ’85 Z/28 modelim, jo pēc būtības RS bija tikai vizuālā paka, kas uzstādīta bāzes sport coupe modelim un bija aprīkots ar V6 vai TBI 5.0 V8 dzinēju. Tajā pašā laikā 5.7 TPI V8 dzinējs spēja attīstīt jau 240 hp, bet visādi citādi nebija nekādu citu iespēju no ārienes pateikt, ka priekšā ir ’89 IROC modelis. Vienīgais variants bija paskatīties uz aizdedzes atslēgu, jo tā bija pirmā atslēga, kurai bija uzstādīts jaunais drošības “garants” jeb “Pass-Key” pretaizdzīšanas čips.
1990. gads nāca ar bēdīgām ziņām, jo šis bija pēdējais gads, kad tika ražots IROC modelis, jo Dodge pārņēma International Race of Champions galvenā sponsora lomu. Šajā pašā gadā arī notika lielas pārmaiņas ar V6 dzinēju, kura tilpums no 2.8l pieauga uz 3.1l un spēja attīstīt 140 hp, kā arī pilnīgi visiem Camaro tika uzstādīti šofera puses gaisa spilveni.
1991. gads nāca ar “svaigu elpu” un Chevy atkārtoti iepazīstināja pasauli ar Z/28 modeli, kuru prezentēja 1990. gada pavasarī. Protams, ’91 Z/28 ieguva lielu aizmugurējo spoileri, jaunus sliekšņus, jaunu neīstu kapota scoopu un jaunus 5 staru diskus, bet visādi citādi, tas bija tas pats vecais IROC modelis tikai ar citu nosaukumu. Dvēselīti sildīja 245hp 5.7l TPI V8 dzinējs. Visi citi ’91 Camaro modeļi ne ar ko īpaši netšķīrās no ’90 modeļiem, ja vien nedaudz izmainīti vizuālie efekti, kas iekļāva neīstus gaisa ieplūdes vārstus.
1991. gads bija īpašs arī ar to, ka operatīvie dienesti ieguva savā rīcībā jaunas patruļmašīnas. Šīs bija B4C modeļa patruļmašīnas. Standartā šis B4C modelis bija bāzēts uz Z/28 modeļa, aplīmēts ar RS emblēmām, bet dzinējs un ritošā bija uzstādīta ar visiem labumiem, ko GM varēja piedāvāt 1LE sacensību pakā. Ja ieraugat kādu šo modeli un ir piedāvājums to iegādāties par sakarīgu naudu, daudz nedomājiet un pērciet, jo šie modeļi bija saražoti ļoti mazā skaitā.
Ņemot vērā, ka GM bija ieplānojis lielas pārmaiņas sākot ar ’93 modeli, tad ’92 modelim netika pievērsta pārāk liela uzmanība un veiktas lielas izmaiņas. Vislielākās izmaiņas bija, ka visiem modeļiem uz instrumentu paneļa pārādījās zīmotne “25th Anniversary” par godu 25. jubilejai. Papildus šai zīmotnei par 175$ varēja iegādāties mantojuma paku (“Heritage Package”) jeb strīpojumu pāri mašīnai, kas bija pieejama pilnīgi visiem modeļiem.
