Mūsdienās, kad virsbūves maiņa vairs nav retums un ļoti bieži ir sastopami “frankenšteini” – mašīnas, kas saliktas kopā no vairākām daļām, kā arī nevar aizmirst par tūninga iespējām un zagtiem auto, atpazīt īstu relikviju vai konkrētu modeli kļūst arvien grūtāk. Šajā rakstu sērijā mēģināsim izskaidrot, kā atpazīt Trans Am, Formula un GTA modeļus no bāzes modeļa. Jāņem vērā, ka šai informācijai ir tikai informatīva nozīme un to nevar uztvert kā 100% vienīgo un pareizo variantu.
Pirmās paaudzes Pontiac Firebird ir jau tā reti sastopama mašīna, kas savā laikā bija iemantojusi ekskluzīvas mašīnas titulu, kas apsteidza Camaro un pietuvojās Corvette un Mustang un tiek uzskatīts, ka Pontiac Firebird ir viens no īsto muskuļauto stūrakmeņiem, kaut daudzreiz priekšā aizsteidzas Pontiac GTO vai Dodge Charger vai Hemi Cuda. Firebird zem haubes no rūpnīcas valdīja jaudīgākus motorus nekā iepriekš minētie auto.
Un vienmēr ir vēlme pēc vēl lielākas jaudas un ātruma un tāpēc 1969. gadā Pontiac klusītēm paziņoja par jauno WS4 Trans Am opciju populārajam Firebird modelim. Trans Am dzima pateicoties tam, ka Amerikas Sporta Auto Klubam (Sports Car Club of America, turpmāk tekstā SCCA) bija nepieciešama jaudīga mašīna ar kuru piedalīties sacensībās un, kas būtu bāzēta uz F-Body stila šasijas. Trans Am viens no pirmajiem nosaukumiem bija Pontiac Firebird Sprint Turismo (turpmāk PFST). Šasiju veidoja Herbs Amadss (Herb Adams) galvenā inženiera Bila Kolinsa (Bill Collins) uzraudzībā, kamēr Bens Harisons (Ben Harrison) un Džims Wangers (Jim Wanger) pārvaldīja produkcijas plānošanu un mārketingu. Nosaukts pēc neiedomājami populārās Trans Am sacensību sērijas, un Pontiac patenta maksu 5$ apmērā par katru izlaisto automašīnu SCCA, Trans Am ātri ieguva augstas veiktspējas ikonas titulu un tiek uzskatīts, kā viens no labākajiem klasiskajiem muskuļauto.
Trans Am varēja atpazīt pēc tā ārējā izskata – Cameo White krāsojums, medium blue sacensību strīpas, unikāli zils salons un pilna garuma uz bagāžnieka montēta gaisa lāpstiņa (spoileris). Dubultās, stiklašķiedras, uz aizmuguri vērstas spārnos iebūvētas atveres palīdzēja izvadīt karsto gaisu no motortelpas, kamēr pārītis funkcionējošu “nāsu” uz motora pārsega trieca aukstu, blīvu gaisu no priekšpuses uz dzinēju. Dzinējs arī bija vērā ņemams. Dēvēts par Ram Air III ar 335 hp no 400 kubikcollām (6.6 L), spējīgs sasniegt 60 mph (97 km/h) 6.5 sekundēs un pieveikt 1/4 jūdzi ar 101 mph tikai 14.3 sekundēs (atceramies, ka tas bija 1969. gads, kad šāds laiks bija ļoti iespaidīgs) un tā laika labākās sacensību riepas ir pielīdzināmas mūsdienu augstas klases ielas riepām.
Neņemot vērā iespaidīgos rezultātus sacensību trasēs, Trans Am’am augstas klases un izturības, speciāli pielāgotā piekare un platās riepas uz 7 collu diskiem deva neaptveramus rezultātus mašīnas vadībai uz koplietošanas ceļiem. Tika veikti laikmetīgie testi no tā laika populārākajiem žurnāliem un testa kompānijām, piemēram, Hot Rod, Sports Car Graphic un citiem, kas parādīja, ka Trans Am ir ļoti labi vadāms, pakļaujas dažādām nekrietnībām un ir spējīgs noturēties uz ceļa pat pie lieliem ātrumiem.
1969. gadā tika saražoti tikai 697 Trans Am, no tiem 689 kupejas (cietais jumts) un 8 kabrioleti (tajā laikā T-Tops vēl nebija). Tomēr veidojot šo Trans Am netika ņemtas vērā 1970-ajos gados ieviestās prasības pret izmešiem, kas lika uzmanīgi pilnveidot Trans Am, lai neskatoties uz apdrošināšanas maksas pieaugumu un enerģijas krīzi kļūtu par labāk pārdoto augstas kvalitātes un veiktspējas auto.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā.
