Firebird pirmssākumi – Firebird I, II, III

Firebird I

Firebird I jeb pilnā nosaukumā 1953 XP-21 Firebird I, bija pirmais ASV uzbūvētais un testētais gāzes turbīnas automobīlis. Tas tika izveidots 1953. gadā (šajā pašā gadā tika prezentēta Corvette, kas pierāda to, ka Firebird tomēr bija pirms Camaro, lai gan tādā veidolā, kādā mēs to pazīstam sērijveidā, Firebird nāca pēc Camaro). Veidots tīri tikai kā “joks” un, lai varētu piedalīties slavenajā auto izstādē Motorama 1953. gadā – inženierijas eksperiments – lai praksē pārbaudītu inženierijas sasniegumus un stila elementus. Galvenais Firebird I mērķis bija pārbaudīt un pierādīt, ka gāzes turbīna var kļūt par efektīvu un ekonomisku dzinuli nākotnes automašīnās.

Firebird I idejas autors bija Hārlejs Džei Ērls (Harley J. Earl), leģendārais GM Dizaina un Stila Viceprezidents, kurš pats arī radīja no lidmašīnām noskatīto stiklašķiedras virsbūvi. Dzinēju, kuru sauca par “Virpuļuguns Turbo spēks” (“Whirlfire Turbo-Power”), radīja Čārlza L. MakKjuena (Charles L. McCuen) uzraudzībā, kura darbu vēlāk pārņēma GM attīstības nodaļas ģenerāldirektors. Firebird I bija vienvietīgs auto, kas principā bija reaktīvā lidmašīna ar riteņiem, tikai bez lielajiem spārniem, jo arī šim auto bija kupolveida izbīdījums uz jumta, kā lidmašīnām.

Pretēji reaktīvajām lidmašīnām, kuras iegūst grūdienu no izplūdes gāzēm caur aizmugurē esošo konisko izplūdi, Firebird dzinējs kustināja automobīli uz priekšu ar spēka turbīnas palīdzību, kas bija sajūgta ar aizmugurējiem riteņiem caur ātrumkārbu. Dzinējs bija spējīgs attīstīt 370 hp pie 13’ooo apgriezieniem minūtē. Jāmin, ka automašīna nekad netika veidota, lai pilnībā pārbaudītu tās iespējas, bet gan tīri praktisko nozīmi un pārvietošanos ar atļauto ātrumu un pilsētas apstākļos. Konklins (Conklin) bija sākotnēji vienīgais, kurš jebkad piesēdās šai mašīnai pie stūres, lai to notestētu. Šajā testa braucienā Konklins nespēja pārsniegt 100 mph, jo pārslēdzoties otrajā ātrumā automašīnas riepām zuda saķere dēļ lielās jaudas un Konklins bija spiests pārtraukt testu. Tiesa vēlāk atkārtotu testu ar šo mašīnu veica Maurijs Roze (Maury Rose) Indianapolisas trasē (Indianapolis Speedway). Šim modelim bija neierasti izvietotas bremzes – tās atradās nevis disku iekšpusē, bet gan ārpusē, lai nodrošinātu papildus dzesēšanu, kā arī auto bija aprīkots ar atsevišķām spārnu lāpstiņām, kā lidmašīnām, kas palīdzētu bremzēt no liela ātruma.

1953-Firebird-I-jet

Image 7 of 8

Firebird II

Firebird II bija nākošais solis attīstībā. Izveidots 1956. gadā, kā Firebird I pēctecis ar dažādiem uzlabojumiem un arī paredzēts Motorama šovam. Arī šis Firebird bija ar gāzes turbīnas dzinēju. Firebird II vairs nebija tīri inženierijas “joks”, bet gan nopietns eksperiments ar mērķi pārbaudīt alternatīvus dzinējspēkus pašreizējiem un nākotnes auto. Atkarībā no iepriekšējā modeļa, šis eksperimentālais auto bija paredzēts ģimenei t.i., tajā bija 4 sēdvietas un šis auto bija pielāgots lielajiem nākotnes plāniem “Drošības autoceļš” (“Safety Autoway”). Drošības autoceļš bija grandiozs plāns satiksmes uzlabošanai – gar visiem ceļiem nostiept metālisku stiepli (vadu), kurš saturētu informāciju par satiksmi uz ceļa un automātiski regulētu mašīnas uzvedību – samazinātu ātrumu vai apturētu auto, ja priekšā būtu avārija u.c. veida pārvaldība, kas notiktu automātiski, kamēr automašīnas pasažieri savā starpā pļāpātu un dzertu kafiju/tēju spēlējot kārtis (lasot žurnālus, lakojot nagus u.t.t.). To vai šis plāns ir īstenots variet spriest paši. 🙂

Firebird II bija platāks un zemāks, nodrošinot labāku stabilitāti, priekšpusē bija divas milzīgas nāsis – gaisa ieplūdei, vertikāla aizmugures “spura” un, tāpat kā iepriekšējam modelim, stikla kupols. Protams, tās nebija vienīgās lietas ar kurām izcēlās Firebird II, kā lielākā inovācija bija – titāna virsbūve, kas nozīmē, ka Firebird bija pirmais auto, kura virsbūvē tika izmantots šis atvieglinātais materiāls (vēlāk DeLoreans šo ideju “nozaga” savam DMC “Atpakaļ nākotnē”), kā vēl viena inovācija bija visu četru riteņu disku bremzes, neatkarīgā visu riteņu piekare, magnētiskā atslēga. Kā normālā ekstra tika uzstādīts arī kondicionieris, visos virzienos regulējami visi 4 krēsli un galdiņi pie katra krēsla, kur nolikt uzkodas vai žurnālus tālajiem pārbraucieniem. (Neaizmirstiet par “Drošības autoceļu”, kur mašīnas tiek informētas par situāciju uz ceļa).

Firebird II dzinējs spēja attīsīt mazāku jaudu nekā Firebird I, tikai 200 hp, jo dēļ titāna virsbūves radās problēmas ar dzinēja atdzišanu – titāns uzkarsa. Kā risinājumu inženieri izdomāja izmantot reģenratīvu sistēmu, kas ļāva dzinējam darboties par apmēram 540 °C zemākā temperatūrā un tiek nodrošināta visu ekstru pilnvērtīga darbošanās.

Aerodinamiskais Firebird II bija aprīkots ar zemu konusveida purnu, zivij līdzīgu vidus daļu ar spuru aizmugures daļā un 2 bākām, katru savā pusē. Kad magnētiskā atslēga tika ievietota speciālā caurumā virsbūvē, vidusdaļā esošās virsbūves daļas, kas atradās tieši zem kupoliem, pacēlās ļaujot attaisīt durvis. Vēl kāda neierasta lieta – Firebird II bija bagāžas nodalījums, kurā varēja uzglabāt līdz 8 speciāli izveidotām somām. Bagāžnieks atradās tieši zem aizmugurējā vāka, kas arī pacēlās automātiski ar slēdža palīdzību.

1950_Firebird_II-color

Image 1 of 11

Firebird III

Pēdējais no eksperimentālās trijotnes, Firebird III, tika izveidots 1958. gadā, tomēr tas tika izrādīts tikai 1959. gada Motorama šovā. Šis ir vienīgais auto, no visu pirmo Firebird kolekcijas, kura dizaina elementos tika izmantotas daļas no GM sērijveida ražošanā esošajām automašīnām (precīzāk no sērijveida ražošanai plānotajām mašīnām). Piemēram, 1959. gada Cadillac modeļiem bija izveidots slieksnis ar “lūpu” – Firebird III modelim šāds slieksnis tika pievienots, lai redzētu, kā tas izskatās. 1961. gada Cadillac modelim tika izmantotas aizmugurējās “spuras” – tās, kuras iziet nedaudz uz sānu no aizmugurējo spārnu apakšējās daļas. Firebird III pilnībā izkāpa no Harleja Ērla dizaina rāmjiem, tāpēc šis modelis bija tika ļoti svarīgs. Šim modelim bija ļoti maz hromētu detaļu un tam vispār nebija paralēlu līniju – nevienā vietā. Arī aizmugurējo spuru izmantošanā notika straujš apvērsums. GM piedāvāja Firebird IV modeli, tomēr tālāk par pilna izmēra koka modeli nekas arī neizdevās, jo vislielākais pavērsiens eksperimenta programmā notika, kad 1967. gadā Firebird nosaukums bija jāpiešķir/jāatdod jaunajam izstrādātajam F-body modelim (tādu mēs pazīstam Firebird šodien).

Šis Firebird modelis bija nedaudz jaudīgāks, kā Firebird II. Tā gāzes turbīnas dzinējs Whirlfire GT-305 spēja attīstīt 225 hp un tam bija pievienots 2 cilindru 10 hp benzīna dzinējs, kas darbināja visas papildus ekstras. Ārēji lielākās izmaiņas bija notikušas ar kupolu, kurš tika sadalīts divās daļās, jo pretējā gadījumā, tas būtu pārāk augsts un vēl vairākas tehniskās izmaiņas zem pārsega. Kā daži no uzlabojumiem, kas auto padarīja daudz prakstiskāku bija – kruīzkontrole, atsevišķi regulējams kondicionieris un ABS.

Kā revolucionāras izmaiņas un uzlabojumi tika minētas speciālas gaisa bremzes – mūsdienās lidmašīnām ir līdzīgs izpildījums un uzbūve, tika iestrādāta automātiskā mašīnas vadības sistēma, kas tika paredzēta sadarbībai ar “Drošības autoceļu” un spēja mašīnu vadīt automātiski, bez cilvēku iejaukšanās un braukšana ar to līdzinājās lidošanai ar lidmašīnu dēļ futūristiskā dizaina.

59_Firebird-3-Exp-DV-10-GM_001

Image 1 of 7

Pi	Ot	Tr	Ce	Pi	Se	Sv
						1
2	3	4	5	6	7	8
9	10	11	12	13	14	15
16	17	18	19	20	21	22
23	24	25	26	27	28