1984 – 15. jubilejas Trans Am
Ja ’69 un ’79 Trans Am varēja redzēt palielu atšķirību, tad ņemot vērā, ka pagāja tikai vēl 5 gadi, tad atšķirība ir vēl lielāka un starp ’69 un ’84 nevar novilkt nekādas paralēles. 15. jubilejas eksterjers bija vēl eiropeiskāks un izskatījās nedaudz pēc Ferrari 308, nekā Trans Am – izstiepta virsbūve, paceļamas lampas, lielas durvis. Vienīgā kopīgā pazīme starp ’69 un ’84 bija krāsojums – balta virsbūve ar zilām strīpām. Tomēr ar ’84 Pontiac aizgāja par tālu, nokrāsojot visas virsbūves detaļas baltas – pat tās, kuras labāk izskatījās un iepriekš vienmēr bija melnas. Pat lietie diski bija nokrāsoti balti. Neskatoties uz trakajām pārvērtībām – šis krāsojums bija unikāls un šo jubilejas Trans Am nevarēja sajaukt ar citu parasto Trans Am.
Diemžēl dažādu apstākļu ietekmē Pontiac bija jāatvadās no sava leģendārā Pontiac V8 dzinēja 81. gada beigās. Tāpēc ’84 jubilejas modelis bija aprīkots ar tajā laikā vienīgo pieejamo motoru, kas bija Chevrolet small-block 5.0 l (305 CID) V8. Labās ziņas ir, ka tas bija standarta aprīkojumā visiem jubilejas auto. Šis motors bija L69, kas bija spējīgs sasniegt 190 zirgspēkus un 240 lb-ft griezesmomentu. Priekš 1984. gada tas bija diezgan nopietni. Motor Trend žurnāls veicot testus ieguva 7.02 sekunžu ieskriešanās laiku no 0-60 mph un 15.44 sekundes ar maksimālo ātrumu 91.5 mph 1/4 jūdzes dragreisā ar 5-pakāpju manuālo kārbu. Jāmin, ka šī kārba ieguva ļoti lielu popularitāti tā laika sportisko auto fanu vidū. Un, lai arī uz papīra ’84 jubilejas modelis nav īpaši lēnāks par W72 10 jubilejas modeli (un ir ātrāks par L80 modeli), tomēr to personības ir pilnīgi pretējas – ’84 modelis bija kā pirmās līnijas uzbrucējs, kas ar savu .87 vadāmības koeficientu bija labākais, kas bija pieejams 80-=ajos gados, spēja lavierēt starp pretiniekiem, tikmēr ’79 modelis vairāk bija pielīdzināts 2. līnijas aizsargam, kas bija gana ātrs, lai sekotu, tomēr nošķūrēja pretiniekus malā, nevis lavierēja starp tiem.
15. jubilejas interjers – kopējais instrumentu paneļa izskats līdzīnājās biznesa klases lidmašīnas vadības panelim (piem., LearJet). Īstie recaro sēdekļi kopā ar vēl citām ekstrām bija standarta aprīkojums. Un tāpat kā eksterjers, arī interjers bija tikai vienā tonī – kas bija balts ar pelēku un melnu paneli. Protams, ka arī šis jubilejas modelis bija aprīkots ar T-top.
Šis jubilejas Trans Am 80-ajos gados bija ļoti pieprasīts (laikam pateicoties Knight Rider seriālam, kas iznāca dažus gadus vHaralds Gribustsgabolēlāk) un šobrīd tā cenas ir diezgan pieticīgas, kaut tika saražoti tikai 1500 auto. Tomēr neskatoties uz to ’84 modeļa cenas ir daudz augstākas par jebkuru ’84 Amerikāņu sporta auto. Pieļaujams gan, ka cenas ilgi nepaliks zemas, jo auto skaits katru gadu samazinās un ar laiku tās varētu kāpt pat ļoti augstu.
