1968 PFST

Kaut kad starp 1967. gada decembri un 1968. gada februāri, Pontiac “aizdeva” ’68 PFST “Car and Drive” žurnālam. Lai arī šis PFST tika izīrēts, jo žurnālisti bija dzirdējuši par mašīnas veiktspēju, tomēr šis ’68 PFST nebija tas pats ’67 PFST, bija tikai zilā garā strīpa un aizmugurējo bremžu dzesēšanas atverees, tomēr tam nebija tāda pati veiktspēja, jo nebija 3 karburatori un šeikera motora pārsegs.

 Pontiac PR cilvēks  Džims Wangers (Jim Wanger) 1968. gada sākumā piedāvāja iespēju uzbūvēt 6 ierobežota laidiena Firebird modeļus, kurus varētu izrādīt izstādēs un intervijās auto žurnāliem. Šiem modeļiem būtu jāsatur visas līdz PFST piedāvātās izmaiņas/uzlabojumus, izņemot dzinēju. Piedāvātā dzinēja vietā nāktu V-8. Šādā veidā Wangers cerēja kāpināt auto noietu un tā arī tapa tagad zināmais Trans Am. Protams, šāds PR nebūtu nekas īpašs, bet GTO arī jau bija palaista reklāma par spec modeli un Firebird nevarēja atpalikt, jo tad pazustu interese par to. Lai arī bija daudz un dažādas runas par šiem sešiem ierobežotajiem modeļiem, tomēr neviens darbinieks neesot redzējis šos 6 modeļus kopā, kā arī tiek runāts, ka Pontiac esot paņēmis jau gatavos Firebird modeļus un veikuši tikai nelielas vizuālas izmaiņas un no nulles nevienu jaunu PFST nav veidojuši.

Gatavošanās ražošanai

Pontiac Ražošanas Inženierija sastāvēja no 3 lielām daļām – Spēka piedziņas (Powertrain), šasijas (Chassis) un virsbūves (Body). Šajā brīdī, kad visas šīs grupas jau bija sākušas darbu pie ’69 Firebird modeļa, tika ņemti vērā visi testi ar PFST, lai izveidotu ’69 Trans Am. Kā arī DeLoreans bija sapratis, ka viņa tik ļoti iecienītais Eiropeiskais OHC-6 dzinējs ir neefektīvs un tā ieviešanai Trans Am bija pārāk daudz šķēršļu, salīdzinājumā ar Pontiac 350 un 400 dzinējiem un lielākais komentārs no inženieriem bija, ka šis dzinējs neietilptu ’70 1/2 Firebird modelī.

Tā kā 400 H.O. (Ram-Air III) dzinējs jau bija gatavs priekš GTO un Firebird modeļa, kā papildus aprīkojums, DeLorean atbalstīja ideju šo dzinēju iekļaut, kā standartu Trans Am modelī, jo – tas jau bija gatavs dzinējs, kurš bija apstiprināts masveida ražošanai, kā arī tā izmaksas nebija pārāk lielas.

Šasijas nodaļa piekrita idejai par 1″ priekšējo stabilizatorstieni un augstas kvalitātes buksēm, kas PFST deva kādu kripatiņu ar sacensību DNS. Jāsaka paldies šai nodaļai par to, ka viņi izdomāja, kā uzlabot priekšējā stabilizatorstieņa stiprinājumus pie riteņiem. Oriģināli stieņa stiprinājumi bija pieskrūvēti ar pašgriezējskrūvēm, tomēr drošības braucienu laikā šīs skrūves atskrūvējās, tāpēc Pontiac inženieris Pēteris Lepšču (Peter Lepscu) izdomāja nomainīt šīs skrūves pret citu elegantu risinājumu – vītņukniedes (rivnuts). Inženieri arī ņēma vērā stūrpes pastiprinātāja (16:1-12.4:1) un priekšējo bremžu disku uzlabojumus.

Vēl kāda lieta no kuras inženieri gribēja uzreiz atbrīvoties bija ierobežotās izslīdēšanas reduktors (limited-slip differential), jo tā izmaksas ir pārāk dārgas un neviens mašīnu nepirks. Tomēr DeLoreans atblastīja ideju par tā astāšanu, jo viņa vēlme bija radīt labāko Firebird no tā, kas bija pieejams.

’69. gada Trans Am vizuālais izskats un runas ap to ir daudz un dažādas, bet īsumā “kaujas” par vizuālo noformējumu ilga apmēram pusotru gadu un kā beigās izrādījās, piesaistītie eksperti tika “izmantoti”, lai panāktu to, ka Pontiac tiek ierīkota jauna dizaina studija priekš citiem auto, jo Chevy tādas bija 3, bet Pontiac tikai 1. Un tieši pirms pašas produkcijas uzsākšanas Pontiac esot paziņojis, ka izmantos jau iepriekš izveidotos rasējumus par pamatu jaunajam Trans Am. Cik viss šis ir patiesi? To var atbildēt tikai tie cilvēki, kuri tajā laikā strādāja pie šo modeļu izveides. Vai viņi to teiks? Pieļauju, ka nē, tāpēc baumas un stāsti par ’69 Trans Am klīdīs vēl ilgi.

Aizmugurējais spoileris

Aizmugurēja spoilera izveide un uzstādīšana Trans Am arī ir kā vesels piedzīvojums. Pontiac jaunā stila studija, par pamatu ņemot Winfielda veidoto spoileri, pārveidoja to par reāli izmantojamu spoileri un uzlika uz automašīnas un tad pasauca Herbu un kopā ar Danu Hardinu (Dan Hardin) bija jānosaka, vislielākais piespiedējspēks pie vismazākās vilkmes virsbūvei. Lai šo visu paveiktu viņi paņēma ’68 PFST modeli, piemontēja šo spoileri pie tā un izlēma veikt testēšanu ikdienas braukšanā pa ceļiem līdz pat 80 mph.

Hardins ar vairākiem inženierijas stundentiem darbojās vairākas dienas līdz tika panākts vēlamais starta punkts – spoilera testēšanas iespējas pie dažādiem leņķiem braucot. Lai spoileri varētu regulēt, bija nepieciešams mehānisms, kuru studenti izveidoja no elektriskā beņķa pārvietošanas motora un pievienoja skrūvi. Šo motoru kontrolēja ar vadu, kurš bija izurbts cauri aizmugurējo lukturu centrālajai daļai. Tika izmantoti stratēģiski izvietoti spriedzes mērinstrumenti un spēka gredzens, lai izmērītu visu spēku darbītu pie noteiktiem leņķiem, un ploteris iekšā mašīnā, kurš piefiksēja visus rādījumus.

Pēc dažām nedēļām Hardins ar studentu komandu bija izmēģinājuši visus iespējamos leņķa variantus pie visiem ātrumiem. Stila dizaina grupa vēlējās spoileri pēc iespējas zemāk un tuvāk lampām, tāpēc Hardins spēlējās ar augstumu, lai atrastu ideālo attiecību. Pēc eksperimentu veikšanas stila studija izmantoja priekš produkcijas veidoto spoileri un iegūtos rādījumus, lai izveidotu ideālo spoileri un tā atrašanās vietu priekš produkcijas.

Pēc visiem mērījumiem un spoilera izveidošanas bija nepieciešams saprast kopējo piespiedējspēku visai mašīnai. Tomēr bez speciālā aprīkojuma to bija grūti izdarīt un nācās eksperimentēt. Tika izņemts aizmugurējais beņķis un pie aizmugurējā tilta tika pievienota metināšanas stieple, kura tika izurbta cauri grīdai. Stieple bija nokrāsota dažādās krāsās katrus 0.6 mm (1/4″), lai aizmugures novērotājs varētu redzēt cik ļoti mainās stieples garums. Lai iegūtu pareizi izsvarojumu aizmugurē tika nolikti smilšu maisi. Ar šo izveidoto spoileri tika iegūts 45 kg liels piespiedējspēks pie 100 pmh, kas nav slikts rādījums, tomēr bez atbilstoša piespiedējspēka priekšā, mašīnas priekša tika pacelta augšā un samazināja vadāmību. Un lai arī visiem bija šaubas, ka šis spoileris tiešām rada efektivitātes uzlabošanos – DeLoreans teica savu – un spoileri atstāja uz mašīnas.

 Turpinājums nākošajā lapā.