15.07.13 – piektā diena
Modinātājus uzlikām uz 5:30 un 6:00.. loģiski, ka nepiecēlāmies un mūs pamodināja Kristofs, kad devās uz darbu. Labi, ka piecēla, citādi būtu gulējuši ļoti ilgi… Ap 8 beidzot izbraucām no Drēzdenes un pamazām devāmies mājup. Viegli apmācies un pat nedaudz uzpilināja lietus, bet tā saulīte spīdēja un sildīja.
Ieskrējām pāris veikalos, nopirkām dažus produktus, lai ir ko uzkost pa ceļam un devāmies mājup. Tikai – braucām caur Berlīni. Pa ceļam policistu nebija pārāk daudz, mašīnas gan bija ļoti daudz un pastāvējām dažos sastrēgumos (uz pāris stundām), bet salīdzinoši ātri tikām uz ātrgaitas šosejas un jau bijām uz Vācijas Polijas robežas. Robežsargi atkal tikai nedaudz paskatījās, pasmaidīja un skatījās tālāk uz citiem auto.
Atpakaļceļā nolēmu uztaisīt nelielu eksperimentu un braukt cik ekonomiski vien iespējams. Pagaidām gan vēl neesmu izrēķinājis cik un vai izdevās braukt ekonomiskāk, bet to vēlāk.
Cauri Polijai izbraucām salīdzinoši mierīgi, dažas avārijas, policisti tajās pašās vietās un ieraugot mūs sāka smaidīt un pat pamāja.. Un te radās jautājums – kā rīkoties? Pamāt pretī vai labāk to nedarīt?
Pulkstenis tuvojās 00:00, kad mēs pietuvojāmies Polijas Lietuvas robežai. Braukt ātri nevarēja, jo ik pa brīdim garām un pretī aiznesās kāds netrafarētais policijas auto un bija mēģinājums braukt ekonomiski. Vislielākais kuriozs bija pārbraucot robežu, jo no pirmā benzīntanka izbrauca policijas auto, kas visu laiku mums sekoja. Un sekoja gandrīz līdz pašai Kauņai. Tikai vienu gan viņi nezināja – mēs braucām lēni, lai izbrauktu cauri Lietuvai ar vienu benzīna bāku, kas arī izdevās. 260 jūdzes bez uzpildīšanās, kas ir mans personīgais rekords, jo pirms tam bija izdevies sasniegt tikai 210…
Lai arī ir iestājusies jau nākošā diena, jo ir pēc pusnakts, tomēr turpināšu pie šīs pašas dienas. Braucot cauri Lietuvai sāka uzmākties miegs, tāpēc ik pa stundai apstājāmies un uztaisījām nelielu rīta rosmi apkārt mašīnai, lai izkustētos un izstaipītos.
Līdz Lietuvas Latvijas robežai vairāk pārsteigumu nebija, tikai vairāki nervozi braucēji ar Igaunijas un Latvijas numura zīmēm, jautri tālbraucēju šoferi un dažas ceļmalās stāvošas policijas ekipāžas, kurās šķiet policisti bija jauki iemiguši, jo nevienu no lielajiem skrējējiem neapturēja.
Iebraucot Latvijā, viens šoferītis paziņoja, ka kaut kur pie Bauskas esot viena policijas ekipāža. Tā kā Bauskā īpaši bieži nebraukāju, tad zinu tikai 3 vietas, kur šie jāņtārpiņi mēdz stāvēt. Neskatoties uz to, ka gribējās ātrāk tikt mājās uz gultu, vēlējos uzstādīt rekordu. Un šīs iepriekš minētās 260 jūdzes iznāca tieši līdz Bauskas Statoil. Pirms kura tad arī stāvēja mūsu draugi.
Uzpildījos pēdējo reizi, bākā bija palikuši ~4 L (ir labi, ja līdzi ir kanniņa) un braucām tālāk. Pēdējie 50 kilometri bija ļoti grūti un mājās ieradāmies apmēram 5:00.
Nākošajā dienā gulējām ilgi, bet arī ne pārāk ilgi.. ap 12 jau bijām augšā un sākās izkrāmēšanās darbi. Un secinājums pēc brauciena – būs jāpērk jaunas vasaras riepas, jo šīs riepas vairs izturēs tikai vienu šādu braucienu un tad jau būs tuvu glūudjieram. 🙂
