13.07.13 – trešā diena
No rīta piecēlāmies ap 8-8:30.. Aizdomīgs klusums, tikai vieglas mašīnas rūkoņas, kas lika domāt – mašīnu nav nemaz tik daudz. Šad tad varēja dzirdēt aizbraucam traktoru. Kad beidzot izlīdām no telts sapratām, ka lielākā daļa vēl guļ un apkārt skraida tikai orgi un daži cīruļi. Paskatoties apkārt sapratām, ka mašīnu tiešām ir daudz un iemesls tam, ka ik pa brīdim garām nobrauca traktors bija teritorijas paplašināšanas darbi – novietoto žogu pārcēla par apmēram metriem 100 tālāk, jo bija paredzēts, ka atbrauks vēl gandrīz tik pat mašīnas, kas arī pamazām sāka notikt… Apmēram no 9-10 saradās vēl apmēram 100 mašīnas un laukums sāka atkal pamazām piepildīties. No 10 sāka parādīties arī pirmie skatītāji.
Nevar teikt neko sliktu, bet arī šogad bija viena “problēma”, lai arī situācija bija jūtami uzlabojusies, tomēr Latvija, kā valsts ļoti lielai daļai vāciešu nepastāv vai, ja pastāv tad neko par to nezina. Pierādījums ir uz numura zīmēm esošais “LV” (El Vau vāciskā izruna) asociējas ar Lietuvu (Litauen), savukārt “LT” ar Latviju (Lettland). Pagājušajā gadā visos pasākumos 99% cilvēku ar ļoti lielu pārliecību viens otram stāstīja, ka mēs esam no Krievijas, atlikušais 1%, ka esam no Lietuvas, bet tāda Latvija vispār netika minēta. Šī gada pasākumā Austrijā situācija bija nedaudz citādāka un likās, ka tur cilvēki ģeogrāfiju zina vairāk, jo Krievija netika minēta un parādījās arī vārds Latvija, tomēr priekš viņiem Latvija un Lietuva ir viens un tas pats. Savukārt Drēzdene patīkami pārsteidza – par Krieviju ieminējās tikai 1 cilvēks, par Lietuvu bija daudzi, par Latviju arī bija daudzi, bet lielākā daļa šaubījās – kā tur īsti bija Lietuva vai Latvija? Mēs gan centāmies palīdzēt un uz motora pārsega bijām uzlīmējuši valsts nosaukumu gan angliski, gan vāciski, tomēr atradās arī daži vācieši (īpaši vecāka gada gājuma), kuri savas zināšanas vērtēja augstāk par visu. Tā viens no izteiktākajiem piemēriem bija – pienāk 3 vācieši, dažāda vecuma, kur jaunākais (apmēram 8-10 gadi) skatās uz numuru un prasa vidējam (apmēram 30-35) no kurienes mēs esam. Vidējais brīdi padomā, paskatās uz motora pārsegu un droši saka – no Latvijas, tāda maza valsts pie Baltijas jūras uz ziemeļiem no mums, tad iejaucas vecākais un saka:”Kas par muļķībām!? Ar LV nekad nav apzīmēta Latvija, tā ir Lietuva!” Vidējais norādīja uz motora pārsega uzrakstu, uz ko vecākais atbildēja:”Viņi paši nesaprot no kurienes ir atbraukuši. LV ir bijusi, ir un būs Lietuva! Lai viņi paši pamācās no kurienes īsti ir atbraukuši…”
Klausoties interesantajos stāstos par to, no kurienes mēs īsti esam, kas esam un atbildot uz jautājumiem – “kāpēc mēs šeit esam?”, “Cik kilometrus mēs īsti nobraucām?”, “Cik stundas braucām?”, “Kad mēs brauksim atpakaļ?” un no viena Firebird īpašnieka “Cik reizes Jūs pildījāties, līdz atbraucāt?”, skatījāmies uz klāt braucošajām mašīnām.
Līdz pusdienas laikam jau bija saradušās tik daudz mašīnas, ka orgi bija spiesti vēl paplašināt laukumu, jo mašīnām vairs nebija vietas, tās lika uz piebraucamajiem celiņiem, pārkārtoja esošās mašīnas un klāt braucošie sāka veidot sastrēgumu uz blakus esošā tilta.
Tuvojoties pusdienu laikam, sapratu, ka vajadzētu atrisināt problēmu ar izdegušo pagriezienu, jo rīt būs kruīzs cauri pilsētai un pēc tam jau jādodas mājup, bet kā jau pie vāciešiem pieņemts, ja atpūšas, tad atpūšas visi un svētdienās neviens veikals nestrādā. Tāpēc aizstaigāju pie vietējiem paziņām ar izdegušo spuldzīti ar jautājumu, kur te ir kāds tuvākais veikals, kurā varētu nopirkt tādu spuldzīti. Bet pirms sniedzu atbildi minēšu, ka pirms tam jau biju uzprasījis 5 DUS, kur uz mani visi pārdevēji skatījās ļoti lielām acīm un prasīja, kur es tādu lampiņu vispār esmu dabūjis… Bet atgriežoties pie atbildes par veikalu – man pastāstīja vienu interesantu lietu, kuru pirms tam nezināju t.i. Vācijā ir aizliegti priekšējie dzeltenie gabarīti un, lai varētu auto piereģistrēt ir vai nu jāpieliek papildus lampas vai jānomaina esošās vai jāizņem speciālās atļaujas un jāiziet speciāla komisija. Un tomēr arī izejot šo garo komisiju ceļu nav garantijas, ka Tev atļaus ar šo auto parādīties uz ceļa. Un rezumē uz manu jautājumu bija – Vācijā, šādas dzeltenās lampiņas, parastos auto veikalos Tu nenopirksi, jo tādu vienkārši nav! Plus policija var uzlikt sodu par šādu dzelteno gabarītu izmantošanu, jāmin, ka vismaz pagaidām tas attiecas tikai uz Vācijā reģistrētajām mašīnām. Galu galā aizbraucis uz norādīto veikalu un uzprasot pārdevējam tādu lampiņu, viņš tik nosmējās sakot:”Gribētu gan Tu dabūt tādu dzelteno lampiņu, ja?” Un tomēr beigās atradās divas, pēdējās lampiņas, tikai baltas uz ko es atbildēju – labāk baltas, nekā braukt bez pagriezieniem un maksāt sodu. Man teica, ka par pagrieziena neparādīšanu policists varot uzlikt sodu līdz pat 100 EUR. Nezinu cik tā ir taisnība, bet ņemot vērā stingros sodus, tad pieļauju, ka tā arī varētu būt.
Nomazgājis mašīnu, dabūjis lampiņas, sapirkušies visas sastāvdaļas vakara BBQ pasēdēšanai, braucām atpakaļ uz pasākuma laukumu un tad tētis zvana:”Kur esi? Ātri brauc šurp, Tevi grib intervēt TV!” Es tādā nelielā šokā – ko, kas, kāpēc? Aizbraucu un bija neliela intervija no vietējās interneta avīzes. Papļāpājām, pastāstīju par Latviju, mašīnām un devāmies tālāk.
Lai varētu redzēt cik tad īsti mašīnas ir, izdomājām aiziet uz blakus esošo kalniņu. Skats bija ļoti patīkams – saulīte silda, vējiņš nedaudz dzesē, fonā skan auto motoru rūkoņa un rokenrols.
Pa dienu nomainīju arī gabarītus, paskatījāmies auto, pafotografējām un vienkārši atpūtāmies. Vakara gaitā koncerti un burgeri no mazajām ēstuvēm.
