Šogad no 13.-15. jūlijam norisinājās jau otrais Amerikāņu auto salidojums US car convention Drēzdenē. Ja proti vācu valodu, informāciju par tekošā gada pasākuma var atrast organizatoru mājaslapā us-car-convention.
Kāpēc vispār aizbraucām uz šo pasākumu? Tāpēc, ka pirmais pasākums Vācijā Custom car&bike meet, kas bija salīdzinoši labs pasākums, lai arī notika pirmo reizi. Un tāpēc nolēmām aizbraukt vēl vienu reizi tikai uz lielāku pilsētu.
11.07.2012 – notiek gatavošanās:
Lādējam akumulatorus un pucējam no visām pusēm
Un tad 12.07 devāmies ceļā. Saulīte pagodināja mūs ar savu klātbūtni līdz pat Lietuvas/Polijas robežai, kur nedaudz papilināja lietutiņš, bet tas bija patīkami, jo gaisa temperatūra turējās ap ~25 grādiem. Braukšana bija viduvēja – ne laika apstākļu dēļ vai citu šoferu, bet gan manas mašīnas (karburatora) dēļ. Pirms braukšana mašīna atradās pie karburatoru meistariem vairākas reizes, jo spiežot akseleratora pedāli bija aizkave, kas dažreiz noveda pie mašīnas noslāpšanas. Iemesls? man teica, ka mašīna ir nostāvējusies un nepieciešams braukt, braukt un vēlreiz braukt un tad viss būs kārtībā. Un tā arī nolēmām izdarīt – Rīga->Drēzdene->Rīga.
Cauri Lietuvai izbraucām bez problēmām un ātri. Vairākas ceļu policistu ekipāžas bija apturējušas “lidotājus”, bet mēs nesteidzīgi braucām tālāk. Pirmā jautrība sākās uz Lietuvas/Polijas robežas. Pirmo reizi mūšā mani apturēja robežsargi un.. nomurmināja kaut ko poliski.. es tā “Prostiķi što požalusto?” un robiņš izmocīti krieviski – “Papirosi, vodka, narkotiki?” – es tā nedaudz apstulbis atbildēju kā igaunis “Netu..”, jo biju domājis, ka prasīs vai nav benzīna kannas līdzi.
Kad braucām cauri Polijai jau bija kļuvis sliktāk gan sākās stiprāks lietus, gan mašīna sāka vairāk niķoties, kas vedināja uz domu – ka tik nepaliekam pusceļā. Būtu labi tikt vismaz līdz galam. Nekādas dižās pieturas pa vidam nebija, jo mazāk apstājāmies un bremzējām, jo vieglāk bija tikt uz priekšu. Polijā, kā vienmēr cilvēki dīvaini uz mums skatījās, kad apstājāmies, lai palaistu pie gājēju pārejām (nekas nav mainījies un pārejas tur neievēro). Pie viesnīcām arī bija “interesanti” – apstājāmies un cilvēki uzreiz sāka staigāt uz mūsu pusi un pētīt mašīnas. Daži cilvēki neizraisīja ticamību par drošu nakšņošanu un tāpēc devāmies uz citiem hoteļiem. Un tā nu sanāca arī kārtīgi izbaudīt autobāni jebšu vairāk par 130 km/h ar saviem Firebirdiem.Un šeit droši radies jautājums – kā tad varēja tik daudz izspiest, ja jau mašīna slāpa nost, kad spiedu gāzes pedāli? Pavisam vienkārši – problēma bija tikai uzsākot braukšanu, bet, kad auto jau bija kustībā, tad problēma bija ar “mierīgu” braukšanu, jo varēja vai spiest pedāli lēnām vai arī “Pedal to the metal” jeb līdz grīdai. Bildes no ceļa turp nav, jo visu laiku bija jādomā par distances ievērošanu un par to, kā mazāk bremzēt, lai nav atkal lēnām jākārpās augšā uz 130 km/h, jo uzrāviena ziņā mūs pat varēja apsteigt VW un Opel kompaktauto vai arī bija jātur stūre, jo tētis iespiežot pedāli aizlidoja, bet viņš nebija vienīgais lidotājs un tāpēc nācās gaidīt ik pa brīdim, kamēr visi palido garām un tad varēja spiest pedāli grīdā un dažbrīd pat sanāca pa lietaino bāni līdz 180 km/h izspiest, lai panāktu priekšā aizlidojušo tēti, kas lai arī nav daudz, bet pietiekoši, jo ir džipa riepu max atļautais ātrums.. Protams, vairāk par 140 km/h kopīgi nebraucām, jo pie 142/5 km/h tētim sāka vibrēt jaunuzceptā LS1 haube. Lai vai kā tikām līdz Drēzdenei, pa ceļam vēl uzkārās mans GPS un neļāva uzstādīt adresi nedz arī apskatīt galamērķa adresi, lai varētu uzlikt to otrā GPS.. Bet tas nebija nekas traks – vienmēr var pazvanīt uz mājām un uzprasīt adresi. Lielākā problēma bija iebraucot pašā Drēzdenē sanāca “ČP” un bremzējot mašīna noslāpa, bremzes nobloķējās un mašīna smuki ar 50 km/h slidinājās lejā no kalniņa pa tikko salijušu asfaltu bez nodoma apstāties. Paveicās, ka autobusa joslā nebija neviena autobusa, jo mašīnu sameta pa labi un atsitoties pret apmali izdevās apstāties. Piepildījās Polijā teiktais – kaut tiktu līdz Drēzdenei, jo mašīnu nevarēja piedarbināt vismaz 15 min un arī tad visu laiku bija jātur gāzes pedālis citādi auto slāpa nost.
Kas to būtu domājis, ka pēdējos 5 km brauksim gandrīz 1 stundu, bet pastāvot nelielā korķī un nodedzinot gandrīz 20 L bijām galā. Nolikām abus auto un iekārtojāmies tieši pretī iebrauktuvei.
Viss bija jauki – neliels vējiņš, karogi plīvo, ik pa brīdim uzspīd saulīte un ir vidēji silts. Varēja arī būt lietus, bet par laimi, tas pa dienu nelija. Salīdzinot ar F60 pasākumu šeit jau pirmajā dienā sabrauca ap 150 auto un varēja iet ciemos. Bet nekas tāds īpaši izlecošs un/vai smaržīgi smirdīgs nenotika – spēlēja grupas, DJ, kleitu izstādes un sapazīšanās. Liela drūzma bija pie viena telts, kurā par brīnumu vai nē, bet bija tetovēšanas salons. Un tā nu visa gadagājuma cilvēki gāja un uzspieda sev USCC logo vai ko citu sev tīkamu.
Teltis nolēmām celt zem nojumītes, lai gadījumā, ja līst nebūtu galīgi slapji. Paša telšu celšana aizņēma krietnu laiciņu, jo zem zaļās zālītes, kas ir ~2-3 cm ir šķembas un izdedži, kas oriģinālo mietiņu sadzīšanu un nostiprināšanu padarīja par īstām galvassāpēm.. Piezīme – paņemt nākošo reizi līdzi cietākus mietiņus 😀
Tā arī pienāca pirmais vakars. Visi salīdzinoši ātri aizgāja gulēt (01-02), nekāda lielā ārdīšanās vai kas cits. Pa nakti sāka gāzt lietus un tizlākais, ka tas bija sānu lietus un jumtiņš neko nebija līdzējis – telts bija slapja..
Tā pienāca nākošais rīts – visi sāka celties ap kādiem 09-11.. Lēnām un bez steigas. Sāka spīdēt saulīte, bet vējš nerimās, kas deva lielisku iespēju izžāvēt telti. Pa dienu saradās tik daudz mašīnas, ka organizatori staigāja apkārt un lūdza vairākiem cilvēkiem sakārtoties ciešāk, lai visiem pietiek vietas. Dažas stundas pēc piecelšanās sākās dažādas aktivitātes gan plāotas – mini kruīzi, liela daļa no trakākajiem braucējiem devās izrādīties pa pilsētu, sarādās daudzi skatītāji un auto mīļi no pilsētas un citām tuvākām un tālākām Vācijas daļām, gan arī neplānotas aktivitātes – vēja brāzmas sasniedza pat 20 m/s, kas lika pirmajām nenostiprinātajām teltīm pacelties gaisā. Mēs saskatījāmies savā starpā un ņemot palīgā riteņu atslēgu sākām klapēt iekšā šķembās vēl papildus stienīšus, lai mūsu teltis arī neaizlidotu. Tad sadalījāmies un aizgājām skatīties jaunatbraukušās mašīnas, kad pēkšņi tētis zvana un saka:” Fiksi šurpu, karogs nolūza un jumtiņš arī pa gaisu iet!” Un tā nu sanāca arī neliels “krosiņš” un arī mūsu nojumīšu izjaukšana. Vējš sāka pierimties uz vakara pusi un tad sākās lietus, bet tad jau bija slinkums ko celt, bet par laimi šis lietus bija tikai īslaicīgs un pa nakti bija laiciņš foršs! Bet ko tur daudz par laiku vēl ir arī cilvēki un jāsaka, ka tikai retais zināja, ko nozīmē “LV” uz numura zīmēm. Eiropa mūs nesaprot un nepazīst un LV “pieder” leišiem, bet kad viņiem pasaka, ka tomēr esam no Latvijas (jāsaka ir Lettland, jo Latvia reti kuram ko izsaka), tad jaunākie internetā sāka meklēt kur tāda zeme ir un cik tā liela. Un otrajā dienā iesākās arī lielā darbošanās ar karburatoru – mājās taču bija jātiek. Gāju ciemos pie vieniem, pie otriem un prasīju vai nepazīst kādu spečuku, kurš darbojās ar karburatoriem. Atnāca vairāki vietējo un ne tikai veikalu īpašnieku, tuninga speciālisti un visi ķēra pie galvas – ak šis elektriskais karburators.. Amerikāņi māk sačakarēt smadzenes normāliem cilvēkiem. Kāpēc ir tik mazs patēriņš? Jo karburators ir piepičkāts ar elektroniskajiem devējiem un konkrēti mans modelis ir pēdējais pirms parādījās iešprices sistēmas (60-70 gadi). Un tā dzerot vietējo, Cēsu, Valmiermuižas, Piebalgas un Aldara Zelta alu pa diviem vakariem no neejošas mašīnas izvilkām dzīvību tik tālu, ka tagad var pabraukt pilnīgi mierīgi. Protams, regulēšana darbi vēl daudz un dikti, bet auto savedām darba kārtībā, lai mierīgi varētu piedalīties svētdienas kruīzā. Bet vēl pirms paša kruīza, sestdienas vakarā notika apbalvošana kategorijās:
- Best US Car (1st Place);
- Best US Car (2nd Place);
- Best US Car (3rd Place);
- Best Original;
- Best Customized;
- Best Oldtimer (BJ 1899-1982);
- Best Youngtimer (BJ 1983-2002);
- Best New US Car (BJ 2003-2012);
- Best Vintage US Car (Ältestes Fahrzeug);
- Farthest Journey (Weiteste Anreise); – Mēs esam šīs balvas ieguvēji (skat. zemāk.) 🙂
- Curiosity Award (Seltenheitspreis);
- Greatest US Cars Club @ USCC2012.
Sestdienas vakaru noslēdza divas grupas “Bonsai Kitten” un “The Silverettes“.
Sestdienas nakts bija gara un daļa no dalībniekiem nemaz neaizgāja gulēt – burnouti, signalizēšana u.c. aktivitātes līdz pat 04-05 no rīta. Bet celšanās arī sākot no 10.. kaut mūzika uz skatuves sāka skanēt jau no 08… Tad, kad bija piecēlušies visi, atsākās ārdīšanās pa laukumu un riepu dūmakas un taures varēja dzirdēt labi tālu pilsētā, jo gar laukumu vairākas reizes stundā nobraukāja policijas mašīnas.
Un tad jau ap 13 sākās kārtošanās uz kruīzu. Sarunājām lielākā daļa Firebirdu braukt viens aiz otra, lai radītu efektīvāku šovu. Kruīzs pats par sevi vienkārša pabraukāšanās cauri Drēzdenei policijas pavadībā. Pēc kruīza atgriezāmies atpakaļ sākuma punktā uz “čaj, kofe”, atvadījāmies un devāmies mājup pa ceļam izmetot nelielu līkumu pa Drēzdenes veco daļu, pilīm un parkiem.
Kopējie iespaidi par pasākumu? Automašīnas mainījās katru dienu un
vienas un tās pašas visas dienas “neizturēja” (kopējais skaits pāri 450
mašīnām), kruīzā piedalījās 148 mašīnas, kas radīja diezgan pamatīgu
sastrēgumu visā pilsētā, jo kurīza garums bija gandrīz 30 km cauri visai
pilsētai. Dalības maksa 15 Eur no mašīnas (telts vieta + šoferis +
stūrmanis). Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi. Noteikti ir vērts braukt arī turpmāk. Kopējais ceļa garums ~3200 km. Pilsēta ~290, kas rezumējās ar apmēram 350 L degvielas manai mašīnai. (turp un atpakaļ kopā!)
Youtube jau ir atrodami vairāki video, kur esam redzami arī mēs:
Video 1 1:51 var redzēt, kā mēs ar pāris vāciešiem cīnāmies ar manu karburatoru..
Video 2 viens no kruīza video. 3:06 jau var mūs samanīt 🙂
Video 3 – laukums un kārtošanās. Šajā video mūs var redzēt vairākkārtīgi.
Protams vēlāk būs vēl bildes un video..
