Pirmā diena
Ceļamies.. Ceļamies.. Ceļamies! Modinātājs zvana, bet es negribu celties. Ir pus četri no rīta piektdienas rītā. Ir jāceļas, lai arī gulētas ir tikai dažas stundas, jo bija nepieciešams sagatavot GPS navigāciju, lai varētu atrast ceļu droši un bez problēmām. Interneta ātrums kā vienmēr, kad bija nepieciešams nokritās līdz minimumam.. Nekas. Kartes atjaunotas, telefons uzlādēts, GPS navigācijas sistēma, mēs viņu saucam par Natašu, arī gatava, bet tad pēkšņi, tā negrib slēgties iekšā.. Labi, ka Google izveidoja bezmaksas kartes. Šoreiz tas glāba situāciju. Izbraucam apmēram pus piecos no rīta. Ceram, ka viss iepriekšējā vakarā sakrāmētais ir tas, kas nepieciešams. Atkārtoti pārbaudām pirmās nepieciešamības mantas.Viss ir? Ir!Tad varam braukt droši.
Pirmais saullēkts ilgākā laika periodā. Tas vieš cerību, ka brauciens būs labs. Pēc pāris stundām, kad saule jau uzlekusi viss ir kārtībā. Ceļš saulains, mašīnu tādā agrumā maz. Braucam un jau Lietuvas robeža. Robežsargi tik noskatās un mēs braucam tālāk. Pieturam pirmajā benzīntankā. Runājam un tikai tad pamanām, ka visur ir maijvaboles. VISUR! Pasmējāmies un braucam tālāk. Mašīnas jau sāk palikt vairāk. Nedaudz apmācies, bet pārsvarā saulains laiks.
Pretī brauc daudz kravas mašīnas un te pēkšņi pa rāciju izskan kas vairāk par parastajiem vārdiem – “Smotri kakoj samohod. Krasivij oii.. Daze dve!” No sākuma nevarējam saprast vai tas bija par mums vai kādu traktoru vai ko citu, bet iebraucot Polijā sapratām un pārliecinājāmies, ka tas bija par mums. Poliski samochód – mašīna.
Bez problēmām tikām līdz Lietuvas/Polijas robežai. Robežsargi noskatījās vēl vairāk nekā uz Latvijas/Lietuvas robežas, bet neapturēja. Laikam bija labi paēduši brokastis un baudīja saulītes patīkamo siltumu.
Ceļš pa Poliju jau bija interesantāks, jo ir gana daudz netrafarētās policijas mašīnas un vietējie ziņotāji jeb uzkurinātāji, kuri speciāli aiznesās pa priekšu un padod ziņu, lai policija pēc pāris kilometriem sagaidītu. Mums tādas lietas zināmas, tāpēc uz provokācijām īpaši nereaģējam un braucam “normas” robežās. Braucot cauri mazajiem miestiņiem un pilsētām cilvēki smaidīja, daži pamāja un jo īpaši jaunieši svilpa un vicināja rokas, lai pakūpinām riepas, tomēr tā kā vēl garš ceļš priekšā, šoreiz nācās viņus apbēdināt. Tikuši līdz autobānim nedaudz “uzberam ogles” un jau braucam uz 130-150 km/h vai nedaudz ātrāk, ja plūsma to ļauj. Dažas nelielas avārijas, kas iespējams radās plīsušu riepu vai saules apžilbināšanas dēļ. Bet cik izskatījās, tad par laimi bez letāliem iznākumiem.
Braucot tuvāk Polijas/Vācijas robežai parādījās pirmie mākoņi, bet saule turpināja priecēt un tāpēc par to īpaši neuztraucāmies. Iebraucot Vācijā, sapratām, ka nekur tālu netiksim – ceļu remonti un ierobežojumi, apkārt ceļi u.t.t. Kad tomēr izdevās tikt uz kāda posma, kurā nav ierobežojumi, tad arī nolēmām patestēt mašīnas. Spiedām pedāli grīdā, bet ne uz ilgu laiku, jo laikam braukšanas stilu daudzi šoferi ir pārņēmuši no poļiem – braucu kur un kā gribu, par pārējiem nospļauties jeb pirmā josla brīva, bet par spīti vilkšos pa trešo joslu.
Kad tikām garām vairākiem šādiem indivīdiem sanāca arī nedaudz piespiest un pēdējais ātrums, kuru ievēroju pirms izlādējās GPS bija 205/207 km/h. It kā nekas pārāk liels, tomēr ar mašīnu ar kuru nekad tik ātri nav braukts un arī nezinot cik īsti var izspiest no šādas mašīnas arī šis ātrums bija gana liels. Un priecējošs fakts ir tas, ka arī pie šāda ātruma iespiežot pedāli grīdā mašīna bija spējīga salīdzinoši strauji audzēt tempu.
Jau tuvojās 17-18:00 un esam pie Berlīnes. Laika apstākļi vēl jo projām lutina ar saulīti. Piestājam uzkožam, mēģinām noskaidrot laika apstākļus, lai pārliecinātos uz kuru pasākumu īsti braukt. Pēc prognozēm vairāk saistīja Austrija, tāpēc sēžamies atpakaļ mašīnās un braucam tālāk uz Austrijas pusi.
Braucām un jau ap 20 sākām domāt par viesnīcas meklēšanu, jo netikām uz priekšu tik ātri cik gribējām – ceļu remonti krietni apgrūtināja braukšanu, tāpēc iebraucām Triptisā, pabraukājām un izdomājām, ka pabrauksim vēl kādu brīdi uz priekšu. Braucām un neilgi pirms Hofas sākās pērkona negaiss. Lietus bija tik stiprs, ka varēja redzēt tikai kādus 20-30 m uz priekšu un, lai arī nebija nekādu ierobežojumu un varētu braukt uz vismaz 130 km/h visi brauca uz 30-40 km/h, jo ātrāk fiziski nebija iespējams pabraukt – peļķes, slikta redzamība, sastrēgumi.
Tikām līdz Hofai un sākām meklēt hoteli vai Zimmerfrei, bet kaut kādu iemeslu dēļ navigācija nojūdzās un veda pa riņķi, redzēt neko nevarēja un sanāca kā nelielā šausmu filmā, negaiss, telefons izlādējies, navigācija nestrādā, kartes ir kaut kur mašīnas bagāžniekā, bet arī tās īsti neko nedotu, jo Tu tāpat nezini kur atrodies, benzīns sāk iet pamazām uz beigām, bet lietus tik līst. Pēc apmēram 1,5 stundas ilgas riņķošanas izdevās aizbraukt uz lielā ceļa un sākām meklēt vienu viesnīcu, kuru bijām redzējuši pirms iebraukšanas Hofas centrā.
Sekmīgi atradām viesnīcu, kas izrādījās kādu 5-10 minūšu brauciena attālumā no vietas, kur riņķojām un meklējām viesnīcu. Viesnīca bija mazā pilsētiņā, pašā centrā, pie baznīcas. Lietus par laimi arī nedaudz mitējās un varējām sanest mantas iekšā. Pēc kāda laiciņa pienāca vairāki jaunieši un sāka taisīt fotosesiju pie mašīnām. Vāciešiem patīk.
Tas arī pirmajai dienai viss… Labu nakti.
Turpinājums nākošajā lapā.
