12.07.13 – otrā diena
Modinātājs zvana – celties negribās. Bija ļoti smagi piecelties, bet beigu beigās tas izdevās, ātrā duša, pabeidzām krāmēt mantas mašīnās un ap 04:30 – izbraucam. Ārā vēl ir salīdzinoši tumšs, bet mašīnu, jo īpaši tālbraucēju ir ļoti daudz. lai varētu izrēķināt aptuvenās izmaksas, tika nolemts pie katras pildīšanās reizes pierakstīt nobraukto attālumu un pielikt klāt čeku, lai varētu pēc brauciena savilkt visu kopā. Brauciens līdz robežai gāja raiti, vienīgās policijas ekipāžas bija Bauskā. Robežsargus arī neredzējām, tikai 2 kravas pārbaudes mašīnas. Lietuvā uzpildījāmies un braucām tālāk. Saulīte lutināja, mašīnu maz un dodamies jau uz Lietuvas Polijas robežu.
Uz Lietuvas Polijas robežas, kā jau visas reizes stāvēja robežsargi, bet šoreiz, kā par brīnumu tikai noskatījās un nosmaidīja. Viegli pilināja lietus, tāpēc ātri samainījām benzīna naudu un braucām tālāk.
Polijā sakās lielā “jautrība”. Kāpēc pēdiņās? Jo tēta kolēģis bija pateicis, ka jau ir uzbūvēts tiešā ātrgaitas šoseja no Varšavas uz Drēzdeni. Un mēs, lai ātrāk tiktu līdz Drēzdenei, nolēmām pamēģināt šo ceļu, bet kā par nelaimi, mūžīgie ceļu remontdarbi un tas, ka mamma man nebija pateikusi galējo maršrutu t.i., kā saucās ceļš, kur tas sākas u.t.t., kā rezultātā braukājot pēc GPS un apvedceļu zīmēm, jo pa tiešo uz vēlamo ātrgaitas šoseju tikt nevarēja, iznāca nobraukāt tukšā apmēram 2 stundas. Un, kad beidzot sapratām, ka tāda ātrgaitas šoseja vēl nemaz nav gatavs, bet tikai tiek celts, nolēmām braukt pa veco pārbaudīto ceļu – caur Berlīni. Tomēr pa ceļam radās ideja, ka varētu nogriezt kopējo ceļa garumu un izmaukt cauri mazajām pilsētiņām uz to ceļa posmu, kur ātrgaitas šosejai būtu tiešām jābūt. Bet tā vietā tur bija valsts nozīmes šoseja. Izmaldījušies pa vairākām mazām pilsētiņām, sapratu, ka šīs un vēl dažas citas pilsētiņas jau bija redzētas – iepriekšējā gadā, kad kāds cits paziņa bija pateicis, ka ir uzbūvēta cita šoseja – taisnāks ceļš uz Vācijas dienvidiem.
Pastāvējām “nelielā” sastrēgumā – sastrēgums uz vienu pusi bija apmēram 3 kilometri, bet no otras puses apmēram 10 km. Iemesls? Ceļu remontdarbi – tika likti ielāpi ~50 m garā ceļa posmā, tāpēc viena josla tika slēgta pilnībā un visa braukšana notika pa otru ceļa pusi. Automašīnu braukšana no vienas un otras puses bija regulēta ļoti slikti, kas, iespējams, arī bija sastrēgumu iemesls – mašīnas tika laista pa ~5 minūtēm no vienas puses un tad 2-3 min no otras puses.
Šā vai tā, redzējuši vairākas policijas ekipāžas, kur vairāki policisti mūs ieraugot sāka smaidīt, beidzot tikām uz ātrgaitas šosejas un jau tuvojāmies Polijas Vācijas robežai (bija palikuši daži simti km).Pulkstenis jau tuvojās 19 un vajadzēja padomāt par vakariņām, tāpēc piestājām vienā vidēji lielā ēstuvē. Šķiet, ka tur bija vecmeitu un vecpuišu ballītes vai kas tāds, jo bija vairākas grupiņas ar puišiem un meitenēm, kuri savā starpā sasaucās ar interesantiem tekstiem un aicinājumiem.. bet šoreiz ne par to ir stāsts. Ātri paēdām un parādījās pirmā problēma – izdega priekšējais labais pagrieziens. It kā jau nebūtu nekas sevišķs – tas ir tikai priekšējais pagrieziens, bet lūk šai mašīnai (melnais 98) problēma ir tāda, ja izdeg kaut viena pagrieziena lampiņa, tā pagrieziens nestrādā vispār! Tāpēc nolēmām, ka es braukšu pa priekšu, bet tētis no mugurpuses. Vismaz nedaudz mazākas iespējas, ka kāds ieskries pakaļā vai apturēs policija.
Garš ceļš, daudz dīvainību, vairāki sastrēgumi, bet beidzot ap 23:40 ieripojām mītiņa norises vietā un bija noticis pretējais! Iebraucot Drēzdenē, mēs prātojām – vai mēs būsim vieni no pirmajiem, līdzīgi kā iepriekšējā gadā vai tomēr nē un žoklis mums bija līdz zemei, pēc sasveicināšanās ar orgiem (Paldies Mateasam par biļetēm!), kad mums pateica, ka jau ir 360 mašīnas (pagājušogad kopā bija 410). Iemalkojām pa vīna glāzei un devāmies pie miera – rīt gara diena, daudz mašīnu ko apskatīt.
